Magnētiskā Latvija

Latvijas ierēdņiem tik tiešām beidzot ir izdevies atrast veidu kā pozicionēt mūsu valsti starp citām valstīm un nekas nespēs precīzāk aprakstīt šo stratēģiju, kā vien Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktora Andra Ozola izteiktā atziņa, ka beidzot būs iespēja lielīties nemelojot.

Šoreiz nevar nepiekrist aģentūras vadītājam, jo kas gan ir tas ar ko mēs atšķiramies no citām valstīm, kā vien tā sajūta, ka esam īpaša tauta. Mēs daudzās jomās Eiropas Savienības līmenī ierindojamies visbiežāk vienās no pēdējām pozīcijām, protams, ir arī izņēmumi, kur spējam ieņemt līderpozīcijas, kā piemēram, jaundzimušo mirstības rādītājos.

Tā varētu uzskaitīt neskaitāmas lietas, bet vai tam ir kāda jēga?

Vai valsts politika un procesu virzība tiek noteikta pamatojoties uz ilgstpējīgas attīstības pamatpostulātiem? Vai ir kāda joma, kas spētu ieturēt pragmatisku un uz ilgtermiņa lēmumiem balstītu virzību? Vai izvirzītie vadītāji, kuru darbs ir saistīts ar stratēģisko ilgtermiņa attīstības plānu izstrādi un tās virzības nodrošināšanu, veicina šo darbu kvalitatīvu izpildi?

Ik pa laikam nākas secināt, ka atsevišķās nozarēs šī brīža vadība ir kļuvusi profesionālāka ar plašāku redzējumu, bet vai pietiekami plašu, lai spētu ieviest inovatīvus vēl nebijušus risinājumus konkrēti mūsu valstij. Šeit noteikti būtu vietā sena latviešu tautas paruna: “Gudrais mācās no svešām kļūdām, bet muļķis nemācās pat no savām…” Izvērtējot mūsu sentēvu teikto, nākas secināt, ka esam vairāk muļķi nekā gudrie, jo spējam uzkāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Mēs veidojam un rakstam nekvalitatīvus ilgtermiņa plānus balstoties uz vispār pieņemtajiem dogmām, nespējot saskatīt savu īpašo, kuru nest tālāk pasaulē. Pēcāk ar dziļu pārliecību metamies darīt kā visi un pēc kāda laika secinam, ka viss paveiktas ir tautas valodā runājot “kaķim zem astes”. Un šī atklāsme notiek ik pa pāris gadiem. Un tā tas notiek arī ar valsts vārda iznešanu ārpus robežām. Ik pa pāris gadiem mums atrodas īstais un vienīgais plāns kā pievilināt ārzemniekus un popularizēt Latviju. Un ik pa pāris gadiem saprotam, ka tas nebija tas, kas atbilstu mums.

Katras valsts fenomens slēpjas tajā apstāklī, ka tās augstākā vadība spēj atrast konkrētas valsts īpašības un tās pozicionēt, bet Latvijā trūkst šādu profesionāļu ar plašu skatījumu uz lietām. Mūsu vadībā atrodas cilvēki, kas labākajā gadījumā spēs tikai atgremot jau reiz izmantoto. Šeit būtu vietā salīdzinājums ar gleznu “Mona Lisa” Luvras muzejā. To apmeklē miljoniem mākslas baudītāju ik gadu, bet diez vai to darīt, ja, piemēram, Latvijā paziņotu, ka Priekuļu pagastā kāds Jānis Bērziņš ir uzglenojis savu smaidošo sirds draudzeni un nosaucis to par “Mona Lisa”. Nē, nebūt, nē. Šis paziņojums nespētu mākslas cienītājus pārliecināt doties uz Priekuļiem, nevis Parīzi.

Tāpēc Latvijā nav nepieciešami tikai inovatīvie uzņēmumi, kas rada augstu pievienoto vērtību, bet gan inovatīvi vadītāji, kas spēj ieraudzīt nepieciešamību pēc jaunām pieejām ikvienā procesā.

Mēs esam magnētiski pievilcīga valsts, par to nevienam nav šaubu… Jo kā gan savādāk mūsu valsts iedzīvotāju skaits vēl joprojām ir tik liels, pat neskatoties uz nejēdzībām, kas notiek gandrīz uz soļa, sākot no politiskajiem procesiem, beidzot ar ikdienas nebeidzamajām rūpēm par saulaināku rītdienu!