Kam vajadzīgas attīstības stratēģijas?

2010.gadā tika apstiprināts hierarhiski augstākais ilgtermiņa attīstības plānošanas dokuments Latvijā – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam. Stratēģijas mērķis bija definēt sasniedzamos rezultātus līdz 2030.gadam. Tajā atspoguļojas vēlme un nepieciešamība izvirzīt vērtības sabiedrībā, ekonomikā un valsts pārvaldes sektorā.

Ilgtermiņa mērķu izvirzīšana ir pamatnosacījums, lai labāk saprastu kādu ceļu nepieciešams nospraust uz to sasniegšanu.

Lai veiksmīgi realizētu izvirzītos mērķus, ir nepieciešams ik pa laikam pārbaudīt, vai procesā pieņemtie lēmumi ir bijuši saskaņā ar nākotnes vīzijām un vai to ieviešanas sekas ir tuvinājuši tiem. Tāpat svarīgi ir ņemt vērā esošo situāciju un, nepieciešamības gadījumā, adaptēt mērķus vai arī darbības to sasniegšanai. Mērķu pilnveidošanu atbilstoši esošai situācijai nebūt nevajadzētu uzskatīt kā mērķu nepilnīgu uzstādīšanu, bet gan kā gudru pārvaldību.

Latvija nenoliedzami ir maza valsts ar salīdzinoši nelielu iedzīvotāju skaitu, kurš ik gadu samazinās zemās dzimstības un ekonomisko emigrantu dēļ. Ir daudz runāts un diskutēts par vides uzlabošanu, lai novērstu apstākļus, kas veicina šos rādītājus. Nepieciešamie pasākumiem jābūt daudzpusīgiem, to veiksme neslēpjās tikai vienas jomas  sakārtošanā. Nevar cerēt, ka izmainot nodokļu politiku vai pabalstu sistēmu, strauji uzlabosies rezultāti. Šie pasākumi ir tikai daļa no nepieciešamajām reformām, kas veicinās valsts un iedzīvotāju labklājību.

Lai veicinātu iedzīvotāju labklājību un tie būtu konkurētspējīgi ne tikai vietējā darba tirgū, bet gan ikvienā no Eiropas savienības dalībvalstīm, svarīga ir specializācija. Specializācija ne tikai katram indivīdam atsevišķi, bet gan valstij kopumā.

Lai varētu notikt specializācijā kādā jomā ir nepieciešams radīt atbilstošus apstākļus tai. Mēs nevaram radīt inovācijām bagātu ekonomiku, ja tai nav priekšnosacījumi,  piemēram, izglītības sistēma, kurā iemāca uzdot neērtus jautājumus, domāt ārpus ierasto lietu kārtības un, galu galā, respektē indivīdu kā personību. Viss iepriekšminētais ir pamatu pamats tam, lai ikdienišķām problēmām rastu jaunus risinājumus. Tā ir inovācija. Spēja rast nestandarta atbildes, spēja domāt ārpus “kastes”.

Šobrīd Latvijā nav konkrēta plāna vai vīzijas, kas parādītu, kur mūsu valsts iedzīvotāji varētu specializēties. Mēs esam visur un tajā pašā laikā nekur. Mēs nezinām savas spēcīgās puses, un tas nedod iespēju pilnveidoties un izvirzīties pirmajās rindās. Mēs meklējam ārvalstu ekspertus, kas norādītu vispār pieņemtus attīstības virzienus, kas ir pārbaudīti uz vecajām un bagātajām ekonomikām. Balstoties uz dotajiem ekspertu viedokļiem, mēs nekad nepanāksim ekonomisko izaugsmi, bet centīsimies, agonijā raustoties, darīt to, ko nemaz neesam spējīgi.

Mums ir stratēģija, kas pilda tikai tehnisku nepieciešamību. Mēs neieviešam dzīvē savas vīzijas, jo tās ir atrautas no ikdienas lēmumu pieņemšanas. Mēs nepieņemam ilgtspējīgus lēmums, kuri visbiežāk ir nepopulāri, jo to pareizība un pievienotā vērtība parādās ilgtermiņā, bet prasa “upurus” šodien. Mūsu atkarība no padomdevējiem nebūt nespēlē mums par labu, bet gan iedzen vēl lielākā atkarībā.

Tāpēc mums patīk mainīt mērķus, nevis ceļu uz tiem.

Kopš attīstības stratēģijas pieņemšanas ir  pagājuši septiņi gadi.  Kopējais vērtējums stratēģijas izvirzīto mērķu sasniegšanā ir zem vidējā līmeņa. Tas nozīmē, ka pēc būtības esam turpat, kur bijām. Rodas sajūta, ka mērķu pozicionēšana un to sasniegšana nav valdošās elitas plānos un ir rakstīta ķeksīša pēc, jo to pieprasa labas pārvaldības nosacījumi, nevis akūta nepieciešamība. Tā vietā, lai izvērtētu iemeslus, kāpēc stratēģija netiek realizēta, tiek piedāvāts veidot kārtējo alternatīvo stratēģisko dokumentu un šoreiz par godu Latvijas simtgadei. Bet vai kārtējais dokuments, kura izstrādei tērēsim naudu, dos rezultātu? Jo problēma ir nevis mērķos, bet gan to realizācijā un vēlmē sasniegt. Pārmaiņas sabiedrībā nav vienas nedēļas vai gada jautājums, tas ir process, kurā pārmaiņas notiek gadu desmitiem.

Pārmaiņas ietekmē uz ilgtspējīgu attīstību balstīti lēmumi, jo tie rada iedzīvotājiem drošības un paļāvības sajūtu, ka rītdiena būs labāka. Šādu lēmumu pieņemšana rada ticību, ka mēs virzamies uz labāku nākotni, kur kļūstam spēcīgāki gan kā indivīdi, gan kā sabiedrība kopumā. Nacionālās attīstības stratēģija nav tikai vīzija ierēdņiem, bet gan visai sabiedrībai kopumā. Tāpēc mainīsim nevis izvirzītos mērķus, bet gan procesus, kuri nodrošina veiksmīgu stratēģijas realizāciju dzīvē un tad tik tiešām ikviens varēs justies laimīgs, dzīvojot ilgtspējīgu un veselīgu dzīvesveidu, kā arī būt daļai no radošas, iecietīgas un tolerantas sabiedrības.

Autors: Iveta  Benhena-Bekena.