Par 200 miljoniem eiro

Latvija ir iespēju zeme- par to nekad nevienam nav bijušas šaubas. Latvijā zeļ un plaukst uzņēmējdarbība. Latvijā ir izglītoti cilvēki, kuri zina un jūt, kad ir nepieciešams kalt plānus un investēt projektos. Latvijā ir iespēju pārpildīta… Bet tikai tad, ja esi starp lēmumu pieņēmējiem un likumdevējiem.

Latvijā politikai un tajā iesaistītajām personām ir īpatnēja izpratne par lēmumu pieņemšanu un pieņemto seku attiecināmību… Ja kāds kungs ir pieņēmis lēmumu 2004.gadā, esot Rīgas domē, un šodien ir “nejauši” jau 12. Saeimas deputāts un tautas pārstāvis atbildīgajā komisijā par šo pašu jautājumu, tad tiek radīta ilūzija, ka toreiz tā nav bijusi tā pati persona, kas šodien runā par tajā laikā radīto problēmu. Pamatoti rodas jautājums vai šim kungam nevajadzētu atturēties no šī jautājuma risināšanas un sava viedokļa izteikšanas, jo vienreiz jau visu salaida “auzās”. Apzināti vai neapzināti, to vairs neviens nepierādīs. Sekas izjutīs visi labticīgi iesaistītie- gan dzīvokļu īpašnieki, gan denacionalizēto zemju īpašnieki ar vienu nekustamo īpašumu, nevis biznesa modeli.

Tipiski Latvijas politiķiem ir “savārītās ziepes” novelt uz attiecīgo laika periodu, nevis uz konkrētā indivīda lēmumu un tā nežēlīgajām sekām pret iedzīvotājiem.

Par vienu no šādiem lēmumiem un tā risinājuma variantiem sprieda 05.aprīļa Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas Mājokļu jautājuma apakškomisijā- par dalītā īpašuma piespiedu nomu.

Pateicoties nolaidībai, bija radusies iespēja tikt pie īpašumiem zem daudzdzīvokļu namiem. Pietika sagaidīt Rīgas domes Finanšu komisijas lēmumu par atteikšanos no pirmpirkuma tiesībām. Nepaziņot iedzīvotājiem par šo lēmumu, ka ir pienākusi viņu kārta rīkoties un kādas varētu būt iespējamās sekas, iedzīvotāji nespēja realizēt savas tiesības uz nekustamo īpašumu.

Ja pašvaldība informētu iedzīvotājus par sekām, kas būtu ideālais variants, jo pašvaldības viens no galvenajiem uzdevumiem ir veicināt savas pilsētas iedzīvotāju labklājību, tad iespējams nebūtu radusies situācija, ka dzīvokļu īpašnieki nonāktu bezizejas situācijā. Bet šajos gadījumos nav runa par ideālo variantu, bet gan pa visam vienkāršu godprātīgu domnieku rīcību.

Lai saprastu radušās situācijas nopietnību un sava veida nolemtību, jāmin, ka vairāk nekā 90 procentu nekustamā īpašuma pieder tieši juridiskajām sabiedrībām, precizēšu, savstarpēji saistītām juridiskām personām ar vieniem un tiem pašiem īpašniekiem, kas lielākajā daļā gadījumu mērķtiecīgi ir tikušas pie īpašumiem, apejot daudzdzīvokļa nama īpašnieku tiesības iegādāties zemi pirmajiem. Tāpat arī to attieksme un pieeja pārrunās ar dzīvokļa īpašniekiem nav tās cilvēcīgākās. Šobrīd ir situācija, ka likums atļauj noteikt zemes nomai līdz 6 procentiem no zemes kadastra vērtības un to arī “investori” izmanto, lai gan šeit būtu jāvadās pēc brīvā tirgus principiem, nevis likumiski jānodrošina peļņa. Vēl nedaudz par investoru veiksmēm- kadastra vērtību pieaugums, neskatoties uz to, ka gan dzīvoklim, gan zemei ir būtu jābūt ar apgrūtinājumu statusu un ar daudz zemāku vērtību nekā tā ir šobrīd.

Papildus dzīvokļu īpašniekiem nākas cīnieties ar absurdiem parādiem par laika posmu pirms līguma noslēgšanas par zemes nomu. Vai šāda pieeja ir pieļaujama demokrātiskā valstī? Nav līguma- nav tiesības un pienākumi, bet kā izrādās Latvijā var arī savādāk. Var Civillikumu attiecināt uz juridiskajām personām un aizmirst par Komerclikumu. Lai gan pirmais regulē savstarpējās attiecības starp fiziskajām personām, bet otrais ir pamatu pamats juridiskajām personām.

Protams, var runāt par neapzinīgajiem dzīvokļu īpašniekiem, kas ļaunprātīgi bija nolēmuši iedzīvoties. Varētu jau arī noticēt šim apgalvojuma, tomēr ir viens aspekts, kas nerada pārliecību- šādu piespiedu nomas dzīvokļu īpašnieku skaits Rīgā vien sastāda ap 140 tūkstošiem, kas ir 40%- 45% no kopējā skaita. Vai tiešām lielākajā vairākumā dzīvokļu īpašniekiem ir bijusi nevēlēšanās izpirkt zemi, kad tas tika piedāvāts vai tomēr par apzinātu darbību, lai šīs zemes nonāktu trešo personu īpašumā?

Jāmin, ka redzamākais zemes īpašnieku pārstāvis ir Normunds Šlitke, kas ir piedalījies, gan komisijas sēdēs, gan darba grupās, kuras risina šos jautājumus.  Un risina šos jautājumus ne jau vairākuma interesēs….

Iedzīvotāji ir tikuši pie sava saimnieka, no kura var atpirkties par 150 līdz 200 miljoniem eiro. Svarīgi nav vai pieņems, ka pašiem iedzīvotājiem ir jātiek galā un jāatrod nauda vai šo naudas summu aizņemsies pilsētas dome un tad nāksies maksāt visas pilsētas iedzīvotājiem, svarīgi ir, ka šis bija politisks lēmums, kuru veikli izmantoja varai pietuvinātās personas, tāpēc arī risinājumam būtu jābūt politiskam, kur tiek ievērotas ne tikai mazākuma bagāto “investoru” intereses, bet arī vairākuma intereses, kas ir Latvijas iedzīvotāju intereses. Politisks lēmums, kas kādu padarīs par simtiem miljonu eiro bagātāku lielākajā gadījumā uz vecu laužu un labticīgu iedzīvotāju rēķina. Šādu politisku lēmumu Latvijā nebūt nav retumis, bet drīzāk izveidojusies “labā prakse”. Vai tāda ir Latvija, kurā mēs gribam dzīvot? Vai nav pienācis laiks pieņemt politiskos lēmumus, kuru rezultātā labumu gūst lielākais vairums sabiedrības? Diemžēl, Latvijas gadījumā tā ir šķietama utopija, jo neviens ne par ko neatbild. Arī ne par saviem vārdiem un lēmumiem.

Autore: Iveta Benhena-Bēkena.